Astoņdesmitajos gados Tsinghua universitāte, Ūhanas Ūdenssaimniecības un elektroenerģijas institūts un citas nodaļas uzsāka kompozītmateriālu izolatoru izstrādi, atbalstot nacionālo "Septīto piecu gadu plānu". Abas vienību lietussargu materiāli ir izgatavoti no augstas temperatūras vulkanizētas silikona gumijas, metāla veidgabalu un epoksīda stikla šķiedru pastiprinātas plastmasas serdes. Stiepļu savienojums izmanto citu tehnisko ceļu. Divu universitāšu zinātniskie un tehnoloģiskie sasniegumi tika nodoti uzņēmumiem un pārveidoti produktivitātē. Sākotnēji strāvas padeves nodaļa bija skeptiski noskaņota par kompozītmateriālu izolatoru darbību un uztraucās par karstošo vadu darbību. Tikai neliels daudzums testa paraugu tika novietots uz nenozīmīgam spriegumam zem 110 kV, lai veiktu tiešu novērtējumu. 1990. gadā Ziemeļīrijas apgabals piedzīvoja nopietnu piesārņojumu. Pārbaudītie kompozītmateriālu izolatori parādīja izcilu izturību pret piesārņojumu. Viņus mīlēja varas vadošās organizācijas, un daudzi departamenti uzņemas iniciatīvu pieņemt šo jauno tehnoloģiju, lai paplašinātu izmēģinājuma darbības apjomu un apjomu, kā arī ievērojami uzlabojusi pārvades un sadales līniju spēju izturēt piesārņojumu un samazināt darba slodzi no līnijas tīrīšanas ir atbalstījusi spēkstacijas vienība. Pēc vairāku gadu ekspluatācijas un novērtēšanas elektroenerģijas pārvaldes nodaļa apstiprināja, ka saliktais balstiekārtas izolators ir jauna pretpiesārņojuma tehnoloģija, un tā sākās pie sprieguma līmeņa virs 110 kV.